Šoreiz Ella stāsta par savām veselības problēmām, kā arī smago avāriju, kurā izdzīvoja.

Ārā ir skaistākā vasara, kas apciemojusi mūsu zemi pēdējos gados, bet es jau trešo dienu guļu mājās un ārstēju sevi. Esmu sasirgusi un diezgan pamatīgi. Atcelta došanās uz “Positivus”, atcelti visi darba plāni, te nu es esmu. Savā gultā, kad ārā dzīve rit pilnā sparā.

Sāku domāt, kāpēc tas tā ir noticis, jo nekas jau nenotiek bez iemesla un atskārtu, ka šādas veselības problēmas ar mani atgadās jau kuro gadu pēc kārtas, bet pats dīvainākais, ka regulāri tieši šajā laikā – jūlija mēneša padsmitajos datumos. Atceros, ka jau mazotnē, tieši šajā laikā, katru gadu man piemetās kāda kaite. Izņēmums nav arī pēdējie gadi.
Runāju ar kādu draugu, kurš man uzdeva interesantu jautājumu: “Vai šajos datumos ar Tevi kādreiz nav noticis kas tāds, kas katru gadu varētu izsaukt šādu ķermeņa reakciju?” Un es sāku domāt... Jā, ir gan. Biju pavisam maza meitene, kad cietu smagā auto katastrofā, kas gandrīz man atņēma dzīvību. Piezvanīju mammai, lai pārliecinātos par datumiem. Viņa to apstiprināja: “Jā, tā ir taisnība, meitiņ!”

Vai nav savāda šī pasaule? Ķermenis katru gadu piedzīvo tādu kā atdzimšanu. Patvaļīgi novārgst un atkal atjaunojas, jo, acīmredzot, auto avārija ir bijusi pietiekami liels trieciens, kas katru gadu atkal un atkal man atgādina, ka šī dzīve ir jānovērtē. Jānovērtē, cik labi, kad ir veselība. Cik labi ir tad, kad vari brīvi rīkoties un ķermenis ir vienā ritmā ar dvēseli.

Neizdibināmi ir dzīves noslēpumi. Tas, ka mūs sargā citi - lielāki spēki, ir skaidrs katram, kas aizdomājas mazliet tālāk par pasaulīgo. Un attiecībā pret lielajiem spēkiem, protams, mēs esam niecības.Varam skriet un diet, kaļot savus dzīves plānus tieši tādus, kādus esam iedomājušies. Bet, ja tur augšā kādam nebūs pa prātam, viss būs vējā. Tur augšā zinās labāk...

P.S. Taču es netaisos ilgi slimot un dzīvoties pa mājām, jo jau nākamnedēļ jāpiedalās BBP un jābūt spēka pilnai!