Vai tas tā ir, varēs pārliecināties jau nākamajā sestdienā, kad Ādažos notiks pirmais Latvijas veikborda čempionāta posms.

Pirms pāris gadiem četri latvieši izlēma, ka vajag pagarināt veikošanas sezonu siltajās zemes un izveidot pašiem savu veikborda skolu jeb, kā saka paši veikotāji, — kempu. Braukājot pa Spāniju, bija redzētas vairākas skolas, un latvieši uzdrīkstējās izveidot savu. Netālu no Seviljas atrada skaistu vietu — kalnu un klinšu vidū mirdzēja koši zils ezers, no tā līda ārā melni koki, jo ūdenstilpne veidota mākslīgi.

Aptuveni pirms gada mazā busiņā pāri visai Eiropai uz DeLaWake devās pirmie latvieši, lai strādātu par veikborda instruktoriem. Viens no viņiem — Stass jeb Staņislavs Korotkovs (29).

Absolūts miera iemiesojums. Šķiet, Stasu satricināt nespēj nekas. Viņš runā mierīgi, ar smaidu. Darbā pie sienas piesliets veikborda dēlis. Parasti gan Stass strādājot mājas, jo ir brīvmākslinieks, darbojas dizaina jomā. Viņa dienas plāni ir atkarīgi no laika prognozes, ko noskaidrot ir viens no pirmajiem rīta darbiem. "Ja pūš vējš, jābrauc ar kaitu; ja nepūš, jāzvana draugiem, lai ievelk. Vajag pamērcēties." Pēdējā laikā Stass pievērsies kaitbordam, jo tas esot neatkarīgāks. Veikbordam vajag laivu, kas ievelk, benzīnu. "Atkarīgs no Irākas," Stass smejas.

Par veikbordu Stass sāka interesēties, kad aiz muguras bija pirmā snovborda sezona. Vasarā ar draugu aizbrauca uz Jelgavu, kur tolaik bija tikai viena laiva un cilvēks, kas ievilka veikbordistus. "Bija jocīgi," Stass stāsta, ka šļūkšana pa ūdeni bija neaprakstāmi laba. Nākamajā dienā viņš devās uz veikalu pirkt veikborda inventāru. Veikoja aizvien biežāk, skatījās mācību filmas. Ar citiem veikborda mīlētājiem domāja, kā attīstīt veikbordu Latvijā, ieguldīja savus līdzekļus, taču latvieši uz mācīšanos bija kūtri. Draugiem radās doma par skolas izveidi Spānijā, Stass piekrita strādāt par instruktoru. Lēmumu viņš nepieņēma spontāni, jo Latvijā ir saistības — darbs un meita, kurai tagad ir četri gadi. Stass paņēma līdzi klēpjdatoru un strādāja Spānijā.

"Tur ir skaisti. Ūdens zils, caurspīdīgs, zivtiņas lēkā. Tāds, kā Discovery rāda. Man jau patīk Spānija." Drīz vien pielāgojās spāņu dzīvesveidam. "Jāatslābst. Bez stresa. Citādi nevar." Pusdienlaikā ir tik karsts, ka līdz vakarpusei ir siesta. Arī pa nakti seja sviedros. Atvēsinājis kāds dzēriens, kas sastāvējis no sarkanvīna un citronu limonādes. Auksts, ar ledu, garšīgs. Īsts vasaras dzēriens.

Divus mēnešus Stass mācīja veikot latviešiem, britiem, zviedriem u.c. Īpaši jautri bijis ar spāņiem — viņi klaigājuši, smējušies cits par cita braukāšanu. Iemācīties veikot neesot grūti. Instruktors pastāsta vairākus knifus, kā izcelties no ūdens, un, ja tas izdodas, viss tālāk norit gludi. Stass ir ievērojis, ka meitenēm tas padodas labāk, iespējams tāpēc, ka viņas sver mazāk nekā vīrieši. Bijuši arī pavisam mazi veikotāji — ap desmit gadu vecas meitenītes uz rozā dēļiem. "Trakie amerikāņi," Stass smejas. Pēc darbadienas, kas pavadīta virs ūdens, vakarā Stass pat dušā negribējis iet. Toties mācāmie — laimīgi, priecīgi, smaidīgi. Kad apnicis veikot, instruktori braukuši uz okeānu sērfot vai kaitot. Tur arī iztērējis visu sapelnīto. Uz DeLaWake Stass strādāt vairs nebrauks, vairāk laika veltīs sava stila izkopšanai.

Starp smieklīgākajiem Spānijas notikumiem Stass ierindo interneta zagšanu. "Klusa, silta nakts. Mēs ar kompjiem rāpjamies pāri bibliotēkas žogam, lai tiktu wifi tīklā." Sliktais notikums — klēpjdators Portugālē nozagts.

PLATU SMAIDU

Kristīne Beņķe (26) jeb Krišs Spānijā nostrādājusi divas sezonas. Kad tiekamies, viņa pirms pāris stundām kā atgriezusies no Spānijas. Un to uzreiz var redzēt. Iedegusi, dzīvelīga, smaidīga. Cilvēks ar seju. Ātri vien esot ievilkta atkal citā ritmā — zvana telefons, kaut kur jāpaspēj laikā, visiem viss saplānots.

Ar veikbordu Krišs nodarbojas sesto sezonu. Tāpat kā Stass, arī viņa meklēja alternatīvu snovbordam vasarā. Pirmā veikošanas reize Krišam diez ko nepatika — neprofesionālis ar antīku laivu vilka pārāk asi, arī dēlis bija vecmodīgs, un rokas bija izvilktas, sāpēja. "Toties, kad pirmoreiz iemācījos izcelties no ūdens, tā sajūta atsvēra visas mokas. Gāja kā pa sviestu! Iemācījos lēkt un lidoju pie putniem! Jāpamēģina," Krišs aicina, jo izstāstīt sajūtas nav iespējams. Ar veiku varot uzlēkt triju četru augstumā, un ātrums ir 36—38 km/h. Tieši tāpēc jāliek ķivere, jo citādi var dabūt smadzeņu satricinājumu — gluži kā Kristīne.

Kad draugi uzaicināja strādāt DeLaWake, Krišs bija sajūsmā. Piecus mēnešus veikot — ideāli! Un Spānijā, kur viņa nekad nav bijusi. Nekādu nopietnu saistību ar Latviju nebija — darbs pagaidīs. Kristīne ir beigusi Rīgas Ekonomikas augstskolu, strādājusi mārketinga un investīciju jomā un bezvēja vasaras dienās ap pieciem jau skatījās pulkstenī, jo gribējās ātrāk tikt uz ūdens.

DeLaWake kemps Krišam iepatikās uzreiz. Zils, zils ezers, absolūts miers, gaišas mājas. No rīta notika mācības — Kristīne laivā, aiz tās mācekļi. Pusdienlaikā visi kopā skatās un analizē safilmēto un safotografēto. Tad piecu stundu siesta, jo 40 grādu karstumā neko darīt nevar. Krišs pat regulāri sācis gulēt pusdienlaiku. Treniņi notiek arī uz batuta. Lēkājot var izkopt kustības, kas vajadzīgas veikojot. Muskuļiem esot atmiņa — ja izdara pareizi uz batuta, palīdz arī veikojot. Kā minimums mācības ilga vismaz nedēļu, dzīvošana bija tajā pašā ēkā, kur mitinājās instruktori. Kristīnei prātā palicis kāds topošais veikbordists no Krievijas. "Viņš bija atvērts, skaļš. Stāstīja, ka mācot bērniem ātrlasīšanu, un gribēja iemācīt arī mums. Viņš bija riktīgs frīks. Vakaros kurīja zāli."

Dažkārt mācīties gribētāju ir tik daudz, ka jāatsaka. Šosezon DeLaWake strādā trīs instruktori: latvietis, igaunis un zviedrs. Krišs nostrādāja tikai mēnesi un saprata, ka būt vienīgajai meitenei nav izdevīgi — lai arī norunāts, ka katrs pēc sevis vāc traukus, tā nenotiek. "Bet ēdiens Spānijā gan ir briesmīgs. Eļļains, grilēts. Un spāņu lēnums... Automašīnu labo mēnesi, aizbildinādamies — rīt, rīt." Kad ieminos par Stasa slavēto dzērienu, Kristīne smejas: "Āā, šogad cits vasaras dzēriens. Dzirkstošais vīns."

"Nav labi, ka hobijs kļūst par darbu. Apnīk," Krišs secina. Kad ciemos atbraukusi māsa, abas trīs dienas Portugālē izmēģinājušas bodībordu — uz dēļa noguļas uz vēdera, ķer vilni, vien nav jāceļas kājās. Tā iepaticies, ka Kristīne dēli iegādājusies.

Šosezon Krišu var sastapt Majoros, kur DeLaWake skolā mācīs veikbordu bērniem. "Man patīk bērni. Mācīju arī Spānijā. Viņi brauc un plati smaida," Krišs demonstrē smaidu līdz ausīm.

ČEMPIONĀTA POSMI

16.jūnijs, Ādaži

14.jūlijs, Majori

4.augusts, Ozolnieki

18.augusts, Rīga

Šis posms vienlaikus būs arī Baltijas kauss, kurā piedalīsies igauņi, somi un zviedri

Vairāk informācijas: http://www.wake.lv/

IEVA ALBERTE