Senāk, sniedzot intervijas, centos atbildēt uz visiem žurnālistu jautājumiem. Tagad ir lietas, par kurām izvairos runāt, jo tas skar man tuvos cilvēkus. Cenšos viņus pasargāt, diemžēl neizdodas.

Neizprotu Latvijas tieslietu sistēmu. Ar sievu nevienam nebijām teikuši, ka iesniedzam tiesā prasību par laulības šķiršanu. Uzskatu, ka šāda informācija ir konfidenciāla līdz laulības šķiršanai. Bet tagad tas ir izbazūnēts pa visu Latviju. Es par laulības šķiršanu izlasu dzeltenajā presē. 

Vai tici, ka divu cilvēku savienība - laulība - var pastāvēt līdz mūža galam?

Dabā ir dzīvnieki, kas, izveidojot pāri, ir uzticīgi viens otram līdz mūža galam. Esmu domājis, vai arī cilvēkiem tā var būt? Visdrīzāk jau, ka tādas attiecības pastāv. Bet, lai izveidotu tik stabilu savienību, cilvēkiem jābūt jau iepriekšējai attiecību pieredzei. Nepietiek arī, ka viens cilvēks vēlas būt kopā uz mūžu. Nekad nevar zināt, ko otrs domā. Siekalainais periods, kad cilvēki slāpst viens pēc otra, ilgst divus, augstākais trīs gadus. Pēc tam seko ikdiena, rutīna. Esot kopā, abiem partneriem attiecības ir nemitīgi jākopj, jāveido, tad, iespējams, var sanākt.

Vai laulības izjukšana nav mudinājusi vairāk parakņāties sevī?

Protams, lai pieņemtu šādu lēmumu, nācās krietni paburbuļot ar sevi un ar otru cilvēku. Sāc domāt, kāpēc nemitīgi jūti diskomfortu. 

Neesmu attiecību speciālists, bet ir lietas, kas man svarīgas. Tā ir apziņa, ka attiecībās esmu izdarījis visu iespējamo, ko tajā brīdī spēju, ka esmu tās izdzīvojis pilnībā. Un man nebūtu pat žēl nomirt... Es nevienu neesmu turējis par varītēm, jebkurā brīdī varu ļaut cilvēkam aiziet. Neesmu jau arī pielicis punktu attiecībām savā dzīvē, man ir iemesls, lai šajā ziņā sevi pilnveidotu. Tā es domāju šobrīd - savos 37 gados. Pēc kāda laika, visticamāk, skaitīšu citu dzejolīti - gudri runāšu par briedumu. Tāda ir dzīve - attīstība.

Īrijā boss man iedeva divas grāmatas. Tajās galvenais bija pateikts - tu esi tas, kādas ir tavas domas, kā skaties uz dzīvi. Mani aizķēra viena šajās grāmatās pateikta doma: ļoti grūti ir izdzēst ieradumus, kas tevī ir no bērnības. Tos var mainīt, tikai izveidojot sevī kaut ko jaunu.

Piemēram, ja tevī vienmēr ir dzīta vainas apziņa. Tā ir tevī iesakņojusies, tu ar to dzīvo. Tikt no tās vaļā iespējams, tikai ar sevi strādājot, par to ikdienā domājot. Tās grāmatas bosam neatdevu. Paņēmu līdzi uz Latviju. Man ik pa brīdim tās ir vajadzīgas.

Visspilgtāk no intervijas pirms septiņiem gadiem atminos - ar sievu nemitīgi mīļi ķīvējāties, vilkāt viens otru uz zoba...

Ar tagadējo pieredzi varu pateikt: ja cilvēkiem attiecībās nemitīgi vienam otru jāķircina, - it kā koķetējoši strīdiņi, tas ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā, ir problēmas. Cik ilgi tā var dzīvot? Katrā jokā ir liela daļa patiesības. Ja cilvēks tevi tāpat vien ar humoru mēģina izjokot, aizskart, "pavilkt aiz zoba", tas nav tāpat vien, viņš par to ir domājis.

Vai arī bērnu dzīvi ietekmē vecāku šķiršanās? 

Protams, viņi apzinās, ka tētis vairs nav ikdienā līdzās. Edžus pārdzīvo, ka es piektdienas vakarā atbraucu un jau svētdien braucu projām. Justīne priecājas - tētis atbraucis. Acīmredzot meitenei vairāk vajag mammu, bet puikam - tēti.

Pats arī esi audzis bez vecākiem?

Jā, tagad daudzi mēģina vilkt paralēles, šī tēma tiek ķidāta. Es augu septiņu bērnu ģimenē. Mani vecāki bija alkoholiķi, viņiem viss bija vienalga, atņēma vecāku tiesības. Es neesmu alkoholiķis, mīlu savus bērnus un par viņiem rūpējos.

Es veltīju daudz laika ģimenei - vedu bērnus uz skolu, uzkopu māju, blēņojāmies, gājām uz cirku. 

Atminos, jaunā sieva kā tavu trūkumu minēja - neesi dzīvojis ģimenē, tādēļ tev nav sadzīves iemaņu...

Māku gan zeķes lāpīt, gan mazgāt drēbes, un arī tīri garšīgi pagatavot sev ēst. Tik traki ar mani nav!

Vai Īrijā tev bija viegli iedzīvoties?

Varu piemēroties jebkādiem dzīves apstākļiem, esmu pietiekami sabiedrisks, varu komunicēt ar jebkuru cilvēku. Tomēr man ir tuva Latvija - šejienes vide un cilvēki. Jūtos kā zivs ūdeni. Ar īriem savā ziņā man palika rezervētas attiecības.

Kāpēc ģimene palika Īrijā?

Viņiem tur ir labi, bērniem forša skola ar reliģisku ievirzi. Īrijā visas skolas ir ar reliģisku ievirzi. 

Īrijā ir savas tradīcijas, kas man likās foršas. Bērniem ir tādas kā iesvētības baznīcā. Pēc tam mājās ir lieli svētki. Visi draugi un radi dāvina naudu, diezgan prāvas summas, pēc tam var kaut ko vērtīgu nopirkt. Ja svin bērnu jubilejas, tās ir tikai bērniem, nevis radiem - ar piepūšamajām atrakcijām un pamatīgu ālēšanos. Pieaugušie dodas prom, mājās paliek kāds viens pieaugušais, lai pieskatītu.

Ko īsti darīji Īrijā?

Visu - strādāju celtniecībā, biju fitnesa instruktors, mazgāju automašīnas, pat grīdas veikalos. Tas bija labs rūdījums, dzīves skola. Tagad varu uz dzīvi paskatīties no dažādiem skatu punktiem, man tas ir liels ieguvums. Latvijā savulaik strādāju Biatlona federācijā, zinu, kā jūtas cilvēks, visu dienu sēžot kabinetā, tagad zinu arī, kā jūtas melnstrādnieks, atnākot mājās pēc garas darba dienas, kad negribas redzēt ne sievu, ne bērnus.

Latvijā 18 gadus biju biatlonā. Patiesu azartu sportojot izjutu pirmajā laikā. Profesionālais sports - tas ir monotons darbs: tu jau visu zini - perfekti pārzini savu ķermeni, zini, kur noritēs sacensības. Man bija iestājusies rutīna. Sportojot es nezināju, ko dzīvē vēl varētu darīt.

Vai Īrijā tevi atpazina kā starptautiskus panākumus guvušu sportistu?

Bija brīdis, kad mani atrada un intervēja vietējās avīzes un radio žurnālisti, arī raidsabiedrība BBC, YouTube var atrast sižetu ar mani kā automašīnu mazgātāju. Sporta klubā, kur strādāju par fitnesa treneri, cilvēki nāca klāt un teica: ”No rīta es dzirdēju tevi radio intervijā.” Dzeltenā prese gan par mani neinteresējās, viņiem Īrijā vairāk interesē princis Čārlzs un Viktorija Bekhema.

Nule kā Latvijā esi atvēris savu fitnesa klubu Justin Fitness.

Īrijā, strādājot par fitnesa treneri, biju uzkrājis pietiekamu pieredzi, lai atvērtu savu fitnesa klubu. Pirms vairākiem gadiem, neskatoties uz to, ka daudzi sāka šādu biznesu, man nebija vēlēšanās darīt tāpat kā citi. Šajā dzīves periodā sajutu, ka es to gribu un varu. Un man tas jādara tieši tagad.

Sākt savu biznesu laikā, kad valstī ir ekonomiskā krīze!!!

Man līdz šim nav bijusi pieredze uzņēmējdarbībā, tādēļ nevaru paredzēt, cik tas būs ienesīgi. Bet es neesmu izdomājis jaunu divriteni. Tas darbojas visā pasaulē - sievietēm patīk apmeklēt fitnesa nodarbības.

Kādēļ fitnesa klubs tikai sievietēm?

Īrijā fitnesa nodarbības 90% apmeklē tikai sievietes, Latvijā 100% sievietes. Fitnesa nodarbībās tiek trenētas noteiktas muskuļu grupas, sievietes pie šādas slodzes ir pieradušas. Vīriešiem visbiežāk vairāk attīstītas ir citas muskuļu grupas, pēc 20 minūtēm fitnesa nodarbībā vairs nevar šādu slodzi izturēt un saprot, ka ir vājāki par sievietēm. Fitnesa klubā Justin Fitness esmu izstrādājis fitnesa programmu tieši sievietēm - gan ar trenažieriem, gan ar aerobikas un stepa vingrojumiem. Nodarbības notiek grupās, tās piemērotas dažādas fiziskās sagatavotības un vecuma sievietēm.

Kas ir tava pasaule?

Man patīk iet uz kino, īpaši - skatīties jaunākās bērnu multenes. Patīk amerikāņu filmas, jo tur sižets noris kā pēc noteikumiem, tik paredzams. Tā ir relaksācija. Eiropas filmām tomēr ir jādomā līdzi. Es nodarbinu sevi fiziski - skrienu pa Mežaparku, esmu draugiem. lv. 

Ir stulbi, ja nevari būt pats ar sevi, ja tev jākauc par to, ka otrs cilvēks varētu aiziet, jātur pie rokas. Esmu kļuvis pašpietiekams un neatkarīgs savos lēmumos.