Pagaidām Lido ir vienīgais zināmais uzņēmums Latvijā, kas spējis pabeigt Ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesu (ĀTAP). Tā saucas viens no Latvijā iespējamajiem veidiem, kā maksātnespējīgs uzņēmums var vienoties ar kreditoriem par tādu parādu atdošanas kārtību, kādu parādnieks spēj izpildīt un kādai arī kreditori piekrīt.

Juristiem ir piņķerīgs pamatojums, kāpēc process saucas par ārpustiesas procesu, kaut gan arī šajā gadījumā parādnieka un kreditoru attiecības atrodas tiesas uzraudzībā, lai nepieļautu to, ka parādnieks izmanto procesuālo darbību laiku savu īpašumu slēpšanai. Aizdevēju neuzticība šādai uzraudzībai liek viņiem meklēt veidus, kā nodrošināt parādu piedzīšanu. G. Ķirsona gadījumā bija tā, ka drīz pēc Lido ĀTAP pasludināšanas viņš pieprasīja tiesai atzīt arī viņa personisko maksātnespēju. Tādā veidā viņš sargāja savu māju u.c. īpašumus no tā, ka Lido kreditori paņem no viņa to, ko nespēj paņemt no Lido. Par sākumu šīm cīņām starp uzņēmēju un viņa kreditoriem Neatkarīgā informēja 2010. gada 24. septembrī un 2. novembrī. Tālāk sekoja šādiem gadījumiem raksturīgs parādnieka solījums nodibināt jaunu uzņēmumu, konkrētajā gadījumā kafejnīcu ķēdi. Tomēr īstenība izrādījās pavisam neparasta. G. Ķirsons un DNB apmēram pirms gada izlīguši un sākuši kopā meklēt iespējas parādu segšanai. Šā gada 23. janvārī Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa izbeidza Lido ĀTAP, un tagad G. Ķirsons sola steigties uz Ogres rajona tiesu, lai atsauktu savu personisko maksātnespēju.

Vakar G. Ķirsons dalījās maksātspējas atgūšanas pieredzē, kuras patiesumu turpat apstiprināja kreditori. Lielākā kreditora vārdā uzstājās DNB viceprezidents Jānis Teteris, bet pārējos kreditorus pārstāvēja valsts SIA Latvijas Garantiju aģentūra direktors Ivars Golsts.

G. Ķirsons uzņēmās publiski atzīt, ka Lido un savas personiskās problēmas ir radījis viņš pats ar pievēršanos biznesa nozarēm ārpus ēdināšanas, kā arī ar savu vienpersonisko vadības stilu. Kļūdu sērijā G. Ķirsons tagad liek arī ĀTAP uzsākšanu, «jo tur pelna tikai juristi». Kad G. Ķirsons to sapratis, viņš devies uz DNB un vienojies, ka parādnieks un kreditors kopā sāks jaunu un skaistu dzīvi. Tajā ietilpusi ne vien jaunu Lido vadītāju pieņemšana, bet arī solījums, ka īpašnieks vairs nejauksies pārvaldnieku darbā. Turklāt «tagad man jāvēršas pie bankas, lai saskaņotu katru lēmumu. Nevaru vairs darīt tā, kā biju pieradis,» klāstīja G. Ķirsons.

Viens pats Lido ar savām astoņām ēdināšanas vietām un kulinārijas cehu līdz izputēšanai droši vien nebūtu nonācis, bet ēdināšanā nopelnīto naudu G. Ķirsons ieguldīja viesu mājā pie Gaiziņkalna un māju konstrukciju ražotnē. Abi projekti izrādījās finansiāli neveiksmīgi. 2010. gada publikācijās Neatkarīgajai nācās atzīmēt tādu Latvijā neparastu faktu, ka G. Ķirsonam nācies darbiniekiem algas vietā izsniegt savas parādzīmes. Cik saprotams, šos parādus Ģ. Ķirsons sedzis ar Garantiju aģentūras dotu naudu. Tagadējais plāns paredz, ka Garantiju aģentūras aizdevums un visa garantētā summa tiks dzēsta piecos gados. Visu tagadējo parādu Lido apņēmies segt astoņos gados.

Uzņēmuma atveseļošanā ietilpusi viesu mājas pārdošana, bet par māju konstrukciju uzņēmumu, kas finansiālu grūtību dēļ ir piedzīvojis dažādas pārsaukšanas un pārvietošanas, G. Ķirsons runāja daudz izvairīgāk. Viņš atzina, ka sākotnējie plāni ar ekoloģiskās mājas zīmolu pārdot dārgu produktu neatbilst pašreizējai situācijai.

Krīze vai tomēr kļūdaina vadīšana izjaukusi plānu darboties Kazahstānā, toties Lido Igaunijā (Tallinā), pēc G. Ķirsona teiktā, zeļ un plaukst. Galvenais tomēr ir tas, ka Lido nostiprina savas pozīcijas tepat Latvijā, t.i., Rīgā. Tas bijis galvenais arguments bankas pārliecināšanā, ka Lido spēs izpildīt savas kredītsaistības tagad aprakstītajā veidā.

Pērnais gads devis apgrozījuma pieaugumu par 14% un cerības uz vēl +25% šogad. G. Ķirsons apņēmās garantēt, ka to nodrošinās apmeklētāju daudzuma palielināšanās, nevis ēdienu cenu celšana un kvalitātes pasliktināšana. «Kompotu ar ūdeni nešķaidīsim,» viņš apgalvoja.