- Jau kādu laiku esi pazudusi no televīzijas ekrāniem. Kāpēc?

- Es noguru. Mana televīzijas dzīve bija tik intensīva, ka pārdegu. Man bija grūti. Tāpēc es paslēpos no tā visa, vienkārši atpūtos.

- Vai tev ir tā sāpējusi sirds, ka necelies no gultas?

- Jā, ir. Aizved bērnu uz skolu, atbrauc mājās un atkal gultā. Par ko bijušas šīs sāpes? Piemēram, par nodevību. Bijuši cilvēki, kurus uzskatīju par draugiem, bet viņi mani nodeva. Vai par izirušu mīlestību, kas beidzās ar vilšanos.

- Bet, Anna... Skatoties uz tevi, sķiet - nu, kas tev var būt slikti?

- Manā dzīvē bijis pietiekami sāpju, katra no tām mani mācījusi. ja paskatās, kā man dzīvē gājis... Absolūti neatbilstu daudzu izsapņotajam, ideālajam variantam - kopā no skolas sola, tad apprecas, bērnu pulks un viss skaisti līdz mūža galam. Man tā nesanāca. Īstenībā man palaikam bijis ļoti smagi! Ilgu laiku jutos vientuļa, ļoti, ļoti, vientuļa. Arī nesaprasta. Arī es esmu staigājusi ar sāpēm sirdī un klusējusi. Taču risinājums nerodas, tikai slimības. Par laimi, tagad man ir cilvēki, ar kuriem varu parunāt...

- Vai ļoti pārdzīvoji, ka savulaik baumoja - tu nedzīvojot kopā ar meitu?

- Jā, man šādas runas ļoti sāpēja, jo tā absolūti nav patiesība! Bērnam svarīgi abi vecāki. Tā kā nedzīvoju kopā ar Annijas tēti, savu laiku dalām uz pusēm - dažas dienas meita dzīvo pie manis, dažas pie tēta. Mūsu bērnam vajag abus vecākus. Tā mēs arī dzīvojam un jūtamies ļoti labi. Draudzīgi sadalām savu laiku un vienmēr ņemam vērā meitas vēlmes.

- Nereti presē par tevi izskan viedoklis, ka esi bagātu vīru meklētāja...

- Neesmu gan neko tādu lasījusi presē... Savulaik visu par mani rakstīto uztvēru ļoti sāpīgi. Līdz sapratu, ka tam ar mani nav nēkāda sakara. Uztvēru to šādi: tā ir bilde, kurā redzams man ļoti līdzīgs cilvēks, un kāds izveido stāstu atbilstoši tam, kā viņš redz pasauli, vai tam, kā viņš grib izveidot manu dzīvesstāstu. Ar mani tam nav nekāda sakara. Tikai seja mana... Tas pats attiecas uz komentāriem internetā. Zini, ko es domāju? Cilvēki raksta to, kas viņos mīt.

- Kā tu satikies ar hokejistu Sandi Ozoliņu?

- Nejauši. Tajā mirklī nezinājām, ka varētu būt tā, kā ir tagad. Mūs iepazīstināja kopīgi paziņas. Mūsu attiecības attīstījās ilgstošā laika periodā, nekas nenotika vienā dienā.