Taisnības meklējumos kļūst par atkarīgo

«Īstenība nebruks! Gribu īstenību. Negribu mākslīgu, tehnoloģiski konstruētu dzīvi, cilvēkus, «vērtības». Es biju īstenībai tik tuvu, ka no tās gandrīz neatšķīros – tur bija viss, kā bija… Tikai vēl miers kā krustā sistos karavīros… Es mīlu mieru – Kristus mieru, protams, taču es nekad ar to nedalīšos morga temperatūrā...» – tā savā blogā raksta dziesminieks Kaspars Dimiters, kurš nu jau vairs nevarot bez sociālajiem tīkliem. »VZ« Dimiters atzina, ka «esmu vairākas reizes mēģinājis izdzēst savu profilu no dažādiem sociālajiem tīkliem, lai «atslēgtos» no tā, bet arvien tajos atgriežos, jo tikai tā lielākām masām varu paust savu uzskatu par brīža emocijām». Dimitera dēls Stefans Ezra, kurš šajā koncertā uzstājās ar saviem dzejoļiem, jau iejaucās tēva uzstāšanās laikā, kad Dimiters vēlējās runāt vairāk: «Tēt, tu neesi sociālajos tīklos, lai gari izplūstu, bet nācis dziedāt!»

Gatavs palīdzēt citiem cīņā ar bankām

Dimitera vārds pēdējā laikā izskanējis ar vairākiem skandāliem un banku arestētiem īpašumiem kredītu neatmaksāšanas lietās, bet dziesminieks nav padevies: «Galīgi neesmu vieds finanšu shēmās, taču kā ar kredīta problēmām saistīto tiesas procesu ķīlnieks esmu spiests globālo finanšu mahināciju principus un mehānismus papētīt dziļāk. Tāpēc man ir cilvēks, kas ievirzīs saprast ko vairāk. Ne jau man vienīgajam šodien ir tādas likstas, tāpēc es gribu izzināt visu šo procesu un, iespējams, ar to palīdzēt arī citiem.»

Pret tautu sanaidošanu

Dziesminieks Kaspars Dimiters muzicē jau vairāk nekā 35 gadus, no kuriem pēdējos divdesmit gados tapušas galvenokārt balādes. Šajā laikā mūziķis arī veidojis libretu divām Zigmara Liepiņa operām («Parīzes Dievmātes katedrāle», «No rozes un asinīm»), kā arī mūziklam «Vadonis». Dimitera daiļrade cieši saistīta ar viņa uzskatiem un sabiedrisko darbību. Viņa viedoklis vienmēr piesaista uzmanību, jo tas ir ass, precīzi formulēts un paceļ pāri ikdienišķībai. Vienubrīd Dimiters klajā nāca ar paziņojumu, ka vēlas atteikties no Latvijas pilsonības un sajūsminās par krievu monarhiju. «Šobrīd ir situācija, ka Latvijā teju sanāk divi miljoni iedzīvotāju, bet tos pašus grib sanaidot ar divvalodību. Esmu kategoriski pret to, jo tad jau arī vajag pieņemt angļu valodu vai citu, jo bez valodām jau vairs mēs nespēsim komunicēt ar citiem. Ieciklēties arī tikai uz to, ka jārunā ir latviski, vienalga kādā situācijā, – nepieņemu. Cerēsim, ka «tie» šo situāciju novērsīs, jo tā jau mēs ciešam no daudz un nepieņemamiem lēmumiem,» tā Dimiters.