Kristīne Lepnāne studē Banku augstskolā. Sevi viņa raksturo kā aktīvu, radošu un izpalīdzīgu. Brīvajā laikā Kristīnei patīk uzspēlēt basketbolu un volejbolu, bet paniskas bailes viņai ir no vardēm. Kristīne uzskata, ka viņas īpašie talanti ir dejošana, dziedāšana, kokles spēle.

Ar kokli saistās arī viens no trakākajiem notikumiem, ko Kristīne dzīvē darījusi. Viņa atceras: ‘Mūzikas skolā gāju kokles klasē. Lai arī 6. klasē iepatikās kokli spēlēt tik ļoti, ka pat, pabeigusi mūzikas skolu, paliku mācīties vēl papildus gadu, sākumā likās, ka kokles spēlēšana ir kaut kas tāds, ko nekādā gadījumā negribu darīt. Katru reizi tikai mēģināju izdomāt visādus attaisnojumus, lai nebūtu jāiet uz mūzikas skolu. Reiz ar draudzenēm aizgājām skolā aiz kalniņa, es notupos, noliku roku pie zemes, un viņas leca man virsū uz rokas locītavas, lai tā salūztu. Bet man laikam ir tik stipri kauli, ka nebija iespējams roku salauzt. Tad bieži pirms pašas stundas, kad pakoju ārā kokli, draudzene paņēma kokles kāju un sita man pa roku, domājām, ka varbūt tomēr palaimēsies un kaut kas notiks, bet nekā. Beigās tad nācās pielietot vienkāršus paņēmienus, lai tikai izskatītos, ka rokai kaut kas ir noticis, un nevaru spēlēt. Ar zīmuli berzējām rokas locītavu tik ilgi, līdz tā uzpampa un kļuva sarkana. Lai izskatītos kā sasista, nedaudz pietonējām ar zilo zīmuli. Pats ironiskākais ir tas, ka pirms vasaras, kad varēju kokli nespēlēt, sēdēju sauļošanās krēslā, tas apgāzās, es iespiedu pirkstu, un tas bija lauzts. Tā nu es divas nedēļas vasarā nostaigāju ģipsī... Kopš tā laika nemēģināju roku vairāk lauzt, jo sapratu, ka tad tas nāk atpakaļ neīstajā brīdī.’

Stāstot par sevi, Kristīne uzskata, ka viņa spēj ļoti labi saprasties ar bērniem un pielāgoties jaunai videi. Arī šovam ‘Pelnrušķīte’ viņa pietiekusies, jo ir gatava jauniem izaicinājumiem un piedzīvojumiem. Turklāt šovs, viņasprāt, ir iespēja pašai sevi pierādīt, atklāt par sevi ko jaunu. Kāpēc tieši Kristīne būtu pelnījusi titulu ‘Pelnrušķīte’, viņa teic: ‘Jo nesen pazaudēju vienu savu stikla kurpīti.’